Reibonis novērojams dažādu saslimšanu gadījumā

“Starptautiskajā Slimību klasifikācijā” (SSK 10) reibonis iekļauts ar R42 kodu. Latīņu valodā reiboni apzīmē ar“vertigo”, šo terminu mūsdienās biežāk izmanto medicīnas speciālisti.  Reiboņi novērojami dažāda vecuma cilvēkiem atšķirīgu klīnisko diagnožu vai saslimšanu gadījumā. Reibonis var izpausties kā līdzsvara traucējumi iekšējās auss bojājuma gadījumā. Līdzsvara orgāns atrodas iekšējā ausī, nodrošinot cilvēka adaptāciju dažādu kustību pozīcijām. Vestibulārā sistēma palīdz cilvēkam orientēties telpā, saglabāt līdzsvaru. Īslaicīgi reiboņi var būt atmosfēras spiediena izmaiņu dēļ (piemēram, paceļoties/ nosēžoties lidmašīnai), atrodoties ūdens transportlīdzekļos. Lēkmjveidīgu reiboņu gadījumā jāievēro medicīnas speciālistu ieteiktā terapija. Cilvēkiem, kuriem dzīves gaitā radušās izmaiņas līdzsvara orgāna darbībā, biežāk novērojami reiboņi. [1.]

Reiboņa sajūtu mēdz raksturot kā ņirboņu acu priekšā, pēkšņu redzes aptumsumu (tumšs gar acīm), spiediena sajūtu ausīs. Tas rada traucējošu sajūtu, trauksmi ikdienā. Cilvēkam traucēta apkārtējās vides uztvere.  Reiboņa gadījumā ieteicams apsēsties, izvairīties no lieku kustību veikšanas. Ilgstoša, spēcīga reiboņa gadījumā jākonsultējas ar medicīnas speciālistiem ārstniecības iestādē (poliklīnikā/ slimnīcā/ ambulancē), vēlams atrasties guļus pozīcijā. Speciālistu uzraudzībā iespējams mazināt reiboni (medikamentoza terapija, psihoterapija, fizioterapija (piemēram, kakla rajona muskuļu nostiprinoši vingrinājumi) u. tml.).

Mūsdienās klasificējami vestibulāri (centrālas vai perifēras izcelsmes) un nevestibulāri reiboņi. Endolimfa iesvārsta matiņšūnas, kas pārraida uztvertos signālus uz vestibulārajiem kodoliem. Līdzsvara sistēmas signālu pārvadei nepieciešams glutamāts, acetilholīns, histamīns, gamma aminosviestskābe un dopamīns. Vestibulāro traucējumu gadījumā iespējama iekšējās auss, galvas smadzeņu VIII (līdzsvara un dzirdes) nerva bojājums, izmaiņas vestibulārajos kodolos. Perifērs vestibulārs reibonis ir izteikts, tas var ilgt no dažām sekundēm līdz vairākām stundām, novērojams nistagms, dzirdes traucējumi un izteiktas veģetatīvās nervu sistēmas reakcijas. Centrāls vestibulārs reibonis ir mērenas izpausmes, ilgst līdz pat vairākām dienām, novērojams nistagms un neiroloģiska simptomātika. Nevestibulāras izcelsmes reiboņiem var būt psihogēna izcelsme, izmaiņas galvas smadzeņu garozā, redzes uztverē un signālu apstrādē. Nevestibulārs reibonis nav izteikti redzams apkārtējiem, atkārtojas ik pa laikam, lēkmes ilgst no dažām nedēļām līdz pat vairākiem gadiem. Diagnostikā tiek izmantoti vairāki pasaulē atzīti vestibulookulārie testi, vestibulospinālie testi, dzirdes pārbaude (Vēbera tests, Rinnes tests), vestibulārās funkcijas pārbaude, neiroloģiskā izmeklēšana un dažādi papildus izmeklējumi. [2., 3.]

Reiboņi var rasties mugurkaula kakla rajona skriemeļu konstrukcijas izmaiņu (piem., osteohondrozes) un dažāda smaguma pakāpju galvas traumu dēļ. Līdzsvara aparāta bojājumu var radīt toksiskas vielas, medikamenti (ototoksiskas antibiotikas), pārtikas produkti (beidzies derīguma termiņš, nekvalitatīvs sastāvs, daudz E vielu). Saindēšanās gadījumā reibonis var kombinēties ar trokšņu sajūtu galvā/ ausīs. Reiboņi var rasties sirds un asinsvadu sistēmas izmaiņu (piemēram, hipertonijas, anēmijas), nervu darbības traucējumu rezultātā. Menjēra sindroma gadījumā ir trokšņi ausīs, pavājinās dzirde uz kādu laiku, spēcīgi reiboņi. Slimības lēkmes laiks variabls. Menjēra sindroma gadījumā jāievēro ārsta terapija, ja netiek savlaicīgi veikta ārstēšana, cilvēkam rodas dzirdes traucējumi. Spēcīga reiboņa gadījumā jāizsauc Neatliekamā medicīnas palīdzība, tas var liecināt par insultu.