Epilepsija

Epilepsija var izpausties ģenētisku iemeslu, iedzimtu galvas smadzeņu izmaiņu (piem., hidrocefālija), iegūtu smadzeņu bojājumu un specifisku sindromu dēļ. Epilepsija ir hroniska slimība. Tā izpaužas ar pēkšņām, nekontrolējamām izmaiņām ķermeņa kustībās – krampji, izmainās apziņa, uzvedība un veģetatīvās nervu sistēmas darbība. [1.] Epilepsija pasaulē ir diagnosticēta aptuveni piecdesmit miljoniem cilvēku. Speciālisti datus par epilepsijas diagnozi var iegūt no pacientu medicīnisko karšu datiem, elektroencefalogrāfijas kabinetu reģistrācijas datiem, anamnēzes u. tml. [2.]

Starptautiskajā slimību klasifikācijā epilepsijai ir kods G40, tā iekļauta pie epizodiskiem un paroksismāliem nervu sistēmas darbības traucējumiem. Pirms epilepsijas lēkmes cilvēkam var būt slikta pašsajūta, galvassāpes un baiļu sajūta, lēkmes laikā – krampji, psihozes, izmainīta dzirdes un redzes uztvere. Veģetatīvie traucējumi var izpausties kā slikta dūša, reibonis, sāpes sirds apvidū, miega traucējumi. [3.] Epilepsija var izpausties cilvēkiem dažādā vecumā. Bērniem dažkārt savlaicīgi netiek diagnosticēta epilepsija, uzskatot, ka persona ir neuzmanīga/ aizdomājusies u. c.

Epilepsijas gadījumā cilvēkiem nepieciešama medikamentoza terapija – jālieto pretepilepsijas medikamenti (dažus medikamentus kompensē valsts) un vismaz vienu reizi gadā jākonsultējas ar neirologu. Fokālas epilepsijas gadījumā var veikt ķirurģisku ārstēšanu. Epilepsijas terapijas mērķis ir stabilizēt cilvēka dzīvībai nepieciešamās funkcijas, pārtraukt krampju izpausmi, ārstēt (mazināt/ novērst) cēloni, novērst komplikācijas un atkārtotu krampju izpausmi. [1.] Pēc dažu speciālistu domām epilepsijas terapijā var izmantot Ketogēna diētu, stimulēt 10. galvas smadzeņu nervu – klejotājnervu (n.vagus), var veikt elektroencefalogrammas atgriezeniskās saites tehniku. [4.]