Dzirdes funkcijas zaudējums katram indivīdam izpaužas citādāk, tāpēc dzirdes speciālistiem jāizprot fizisko un psiholoģisko faktoru radīto ietekmi dzirdes traucējumu gadījumā. Katra cilvēka organisms uz dažādiem dzīves radītiem apstākļiem reaģē atšķirīgi. Dzirdes zudums var atstāt psiholoģisku ietekmi uz indivīda vispārējo attīstību, komunikāciju ar apkārtējiem indivīdiem. Psiholoģiskie faktori, kas ietekmē bērnu un pieaugušo indivīdu dzirdes funkciju, ir atšķirīgi: personības iezīmes, adaptācija dzirdes zudumam/ dzirdes palīglīdzeklim (kohleārajam implantam).
Agrīna dzirdes zuduma gadījumā vecākiem atbilstoši bērna spējām jāveicina vispārējo attīstību. Visbiežāk dzirdes zuduma gadījumā būs uzvedības traucējumi, apgrūtināta komunikācija, zems pašvērtējums, iztēles traucējumi, noslēgtība un depresivitāte. Stress rodas psiholoģisku, bioloģisku, sociālu faktoru ietekmē.
Nediagnosticēts dzirdes zudums negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti nākotnē. Dažkārt dzirdes traucējumus nepamana uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroma (UDHS) dēļ. Diagnosticējot dzirdes traucējumus un sniedzot atbilstošus rehabilitācijas pasākumus, bērnam ievērojami uzlabojas uzvedība, emocionālais aspekts. Dzirdes traucējumu gadījumā apgrūtinātās komunikācijas dēļ indivīds var iegūt dažādus citus traucējumus: mācīšanās traucējumus, sociālo izolāciju, depresīvu garastāvokli u. c.
Uzvedības traucējumi izpaužas kā hiperaktivitāte, agresija, autoregresija (pašiznīcināšanās tieksme). UDHS izpausmes visbiežāk var mazināt pedagogu, mentālās veselības speciālistu, vecāku/ aizbildņu vienots darbs. Būtiski zināt bērna veiktās aktivitātes un laiku dienas ritmā, kas tiek pavadīts bez ievērojamām UDHS izpausmēm.
Viena no raksturīgākajām dzirdes zuduma pazīmēm ir indivīda noslēgtība, izolācija no apkārtējiem. Ģimenei vajadzētu veicināt bērna dalību dažādās aktivitātēs, darbojoties pāros vai sociālajās grupās.
Dzirdes aktivizēšanā jāiekļauj multisensori uzdevumi, apvienojot uzmanības koncentrēšanas un vizuālās uztveres pilnveidošanu. Ja bērns konkrētā momentā izrāda vēlmi kontaktēties, apkārtējiem jāiedrošina indivīdu, palīdzot uzturēt sarunu. Dažkārt ieteicams apmeklēt psihoterapeitu.
Bērniem dzirdes traucējumu gadījumā ir grūti pašizteikties ikdienā, paužot savas sajūtas un vajadzības. Indivīdiem jāatrodas attīstību veicinošā vidē, kur tiek sniegtas atbildes uz dažādiem jautājumiem. Klīniskajiem speciālistiem jāuzdod jautājumi par dzirdes palīglīdzeklī tā, lai indivīds ar dzirdes traucējumiem sniegtu patiesu atbildi par savu dzirdes funkciju. Vecākiem patstāvīgi jāatbalsta, jāiedrošina bērni patstāvīgām aktivitātēm.
Literatūras avots: Kaland, M., Salvatore, K. The Psychology of Hearing Loss. Feature. March 19, 2002.
